Rakstu sagatavoja Aija Tūna, projekta satura eksperte

Foto no konferences

Ar šādu moto savus 15 darbības gadus aizvadījis „Izglītības attīstības centrs” (IAC), aicinot uz sadarbību un sadarbošanos skolotājus un skolēnus, kopienu pārstāvjus no visattālākajām Latvijas vietām un jauniebraucējus - trešo valstu valstspiederīgos, jauniešus un pieredzējušus savas jomas ekspertus, māksliniekus un tehnoloģiju pārzinātājus – šo uzskaitījumu varētu turpināt. Šāds moto, uzsverot savstarpēji bagātinošu būšanu kopā, bijis pēdējos gados īstenoto projektu centrā, kur izšķiroša loma bijusi partnerībai ar British Council pārstāvniecību Latvijā. Un tā visa rezultātā ir tikai loģiski, ka arī nule notikusī jubilejas konference notika KOPĀ zīmē, aicinot sanākt kopā, dalīties un iedvesmoties gan 15 projekta “Dzīvot, mācīties un strādāt KOPĀ” dalībskolu pārstāvjus, gan bijušos un esošos sadarbības partnerus no nevalstiskā sektora, valsts institūcijām, augstskolām un skolām.

Konferences 1.daļā „MĀCĪTIES kopā: atstājot pēdas, mainoties” uz paveikto atskatījās Iveta Vērse, IAC direktore un savā sadarbības pieredzē ar IAC dalījās Guntars Catlaks, Valsts izglītības satura centra vadītājs, un Zane Matesoviča, British Council pārstāvniecības Latvijā vadītāja.

IAC satura eksperte, Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades biroja izglītības un jauniešu projektu vadītāja, programmas “Latvijas skolas soma” vadītāja Aija Tūna, atskatoties uz ilggadīgo ceļu kopā ar IAC, atgādināja zviedru ekonomista Aleksandra Barda teikto: „Runājot par izglītību, mums jāmāca bērniem sociālā un emocionālā inteliģence. Šodienas digitālā izglītība nenozīmē mācīt, kā instagramā atvērt kontu un likt tur bildes ar bēbīšiem un ēdienu. Sociālā inteliģence nenozīmē nobērt citus cilvēkus ar fotogrāfijām no savas dzīves un ikdienas. Tāda veida ietekme ir bērnišķīga, īstermiņa, un tā faktiski ir beigusies. Īstie influenceri būs cilvēki ar zināšanām un autoritāti, nevis egocentriski tīņi. Sociālā inteliģence ir par un ap to, kā es varu būt noderīgs citiem cilvēkiem.” Lielā mērā arī tā bijusi IAC pieeja – sekmēt pilsonisko līdzdalību, sadarbību, kopienas garu, saskatīt gan dārgumus, gan vajadzības un iespējas savā apkaimē. A.Tūna atgādināja, ka IAC allaž mudinājis projektu dalībniekus un vispirms jau pedagogus pārliecināties, kā (un vai) inovatīvās darbības saistās ar organizācijas (un katra paša) lielajiem mērķiem, kā tās ietekmē ikdienas darbu, vai tās ir adaptējamas un replicējamas, vai veido sinerģijas un darbību kopveselumu, atvieglo darbu un padara dzīvi priecīgāku.

IAC rīkoto tālākizglītības pasākumu dalībnieki bieži izvērtējumos pauduši atzinību par labvēlīgo, stimulējošo atmosfēru, un tā vien šķiet, ka centra eksperti intuitīvi balstījušies uz cilvēkresursu speciālistu atziņām. Kā saka Katri Vintiša, Valsts kancelejas Valsts pārvaldes cilvēkresursu nodaļas vadītāja, „neviens nenāk uz darbu, lai slikti strādātu. Cilvēkam ir lielāka motivācija darīt to, kas viņam padodas. Ja palīdzam cilvēkam iegūt un uzlabot prasmes, viņš izjūt sevi kā spēcīgāku profesionāli un jūtas vairāk motivēts. Neviens nenāk uz darbu, lai slikti strādātu. Jebkurš cilvēks vēlas būt sekmīgs tajā, ko dara. Ikviens vēlētos būt izcilnieks. Mūsu, cilvēkresursu profesionāļu, loma ir radīt apstākļus, lai ikviens savā darbā justos kā profesionālis.” Arī skolēns nenāk uz skolu, lai būtu neveiksminieks, tāpēc katram no viņiem jāpalīdz sajust savu varēšanu un prieku, atgādināja Aija Tūna.

Lielisks pienesums konferencē bija Nikky Smedley, radošuma un izglītības ekspertes no Lielbritānijas prezentācija „Radošuma spēks”, kurā viņa rosināja domāt par to, kāda nākotne sagaida cilvēkus šajā robotizētajā un aizvien digitalizētākajā pasaulē, kur vienīgais, kas mūs atšķir no mašīnām, ir mūsu spēja radīt un izgudrot, un kas jāmaina, lai iegūtu visas priekšrocības, kuras sniedz mūsu vislielākā bagātība – iztēle.

Savukārt Latvijas Kara muzeja Izglītības un informācijas nodaļas vadītājs Mārtiņš Mitenbergs savā uzrunā „Pilsoniskums un patriotisms kā mūsdienu vērtība” akcentēja, ka viss sākas katrā cilvēkā pašā. „Katrs cilvēks, attīstot sevi, gūstot pieredzi un atziņas, veido savu iekšējo neatkarību. Domās neatkarīgs cilvēks spēj aizstāvēt arī tautas un valsts neatkarību. Meklē sevi sevī un, iespējams, atradīsi tur valsti!”, mudināja M. Mitenbergs.

Konferences 2. daļa „STRĀDĀT kopā: radoši, daudzveidīgi, sadarbojoties, gudri izvēloties” īsā laika posmā centās iezīmēt IAC darbības tēmu un metožu daudzveidību. Četrās paralēlajās darba grupās notika diskusijas, radošās darbnīcas, interaktīvās izglītojošās spēles, kurās plecu pie pleca darbojās visdažādākie konferences viesi. Darbnīcā „Darbīga domāšana: SADARBĪBAS BURVJU VARA” par sadarbību aicināja domāt Toms Urdze, semināru un mācīšanas, plānošanas, pārmaiņu sekmēšanas un cilvēku vadīšanas projektu vadītājs; vietnes “Metodes.lv” radītājs. „Gudro izvēļu darbnīcā: SARUNA PAR MEDIJPRATĪBU, KRITISKO DOMĀŠANU UN VĒRTĪBĀM” ar savu skatījumu uz aktuālajiem procesiem dalījās Sandra Veinberga, profesore komunikācijas zinātnē, mediju eksperte, žurnāliste, piedaloties IAC satura un metodikas ekspertēm Ingūnai Irbītei un Dainai Zelmenei.

Atvērtā diskusijā „MŪSU DAUDZVEIDĪBA: kopīgais un atšķirīgais” par piederības un vietas izjūtu, kura mums katram ir sava, bet par kuru varam vienoties savstarpēji bagātinošā DIALOGĀ pieredzē dalījās Liesma Ose, Labklājības ministrijas ESF projekta "Profesionāla sociālā darba attīstība pašvaldībās" eksperte, Qamber Ali Awan, uzņēmējs un reto valodu tulks Latvijā no Pakistānas un IAC direktore Iveta Vērse. Savukārt, darbnīcā „Radoša darbošanās: DARBOTIES KOPĀ, LAI PALIKTU KOPĀ” Nikky Smedley aicināja apgūt interaktīvus drāmas paņēmienus, lai caur šķietami vienkāršu rotaļīgumu atklātu dziļas mācīšanās un emocionālās attīstības procesus.

Konferences noslēgumā grupu dalībnieki, izmantojot tehnoloģiju sniegtās iespējas, apkopoja darba grupās gūtos iespaidus, secinot, ka ir gan labi, gan vērtīgi būt KOPĀ. Turpinot sarunu par labvēlīgu sadarbību, SIA “Brain Games” izpilddirektors, trīsdesmitgadnieks Raivis Kalniņš dalījās pārdomās par to, „Kā palīdzēt (un kā netraucēt) augt” – bērnam, skolēnam, profesionālim, ikvienam cilvēkam.

Šī doma lieliski sasaucās ar otru konferences caurviju motīvu – pēdām. Pēdām, ko mēs atstājam savā, citu un mūsu kopējā dzīvē, dzimtajā vietā, Latvijā, Eiropā un pasaulē. Pēdām, ko atstājam kā apliecinājumu mūsu vērtībām un tam, ka darītajam ir jēga; pēdas, kas nenomīda cita savādību, viedokli un drosmi. Pēdas, kas vajadzīgas stabilitātei, lai stingri stāvam uz zemes un varam sniegties debesīs – augstāk un tālāk. Un mazās pēdiņas, kas mācās nobalansēt, lai spertu pirmos soļus sevis un pasaules pārmaiņu virzienā.

Pēc sirsnīgām sarunām pie svētku tortes konferences dalībnieki devās mājās, līdzi ņemot kādu no atziņām:

Es ieminu šīs pēdas. Pievienosies?
         Izrādās, ka mums ir pa ceļam. Kopā var vairāk!
             Paldies, ka rādīji man ceļu. Nu esmu gatavs iet pa priekšu.
                Dažkārt tieši maigums atstāj vispaliekošākās pēdas.
                    Starp visām pasaules pēdām man jāatrod savs ceļš.